Raksts no portāla iTiesības. Publicēts 18.08.2018
Kā mediatore lielāko pieredzi esmu guvusi darbā ar ģimenēm, un lielā mērā tas saistīts ar faktu, ka no 2007.gada līdz 2015.gadam, galvenokārt pateicoties Rīgas bāriņtiesas atbalstam, bet šobrīd jau visā Latvijā pieejamajam valsts finansējumam, jau ilgāku laiku ģimenes ar bērniem var saņemt mediācijas pakalpojumus bez maksas. Finansējumu pieejamība ir palīdzējusi attīstīt mediācijas atpazīstamību un izmantošanu, tādējādi mūsu valstī jau ilgstoši lielākā daļa mediācijas gadījumu (ap 80%) tiek īstenoti ģimenes lietās.
Salīdzinājumā ar vairākiem simtiem novadītu ģimenes mediāciju, trūcīgs izskatās nepilns desmits mediācijas gadījumu, kad esmu aicināta vadīt strīdus uzņēmumos vai organizācijās vai palīdzējusi risināt ar biznesa konfliktiem saistītus jautājumus. Tomēr arī šī ir pietiekami liela pieredze, lai savā mediatora darbā pamanītu dažas tendences, kas raksturīgas atšķirīgām mediācijas jomām.
Lēmumu pieņemšana konfliktu laikā
Domājot par ģimenes mediāciju, bieži vien pirmā asociācija ir ar strīdiem starp pāriem, kuri šķiras vai apsver iespēju šķirties. Tādējādi attiecību krīzes laikā cilvēki ir spiesti arī vienoties par virkni būtisku jautājumu, lai sadalītu turpmākās atbildības – par finansēm un īpašumu, vecāku pienākumu pildīšanu utt. Bez tam, protams, joprojām “dzīvi” un neatrisināti ir arī tie konflikti, kuri pāri ir noveduši līdz lēmumam šķirties, piemēram, komunikācijas grūtības, dzīvesstila vai vērtību atšķirības, nesakritība uzskatos par bērnu audzināšanu utt. Tāpēc mediatora vai jebkura cita atbalstoša un neitrāla cilvēka piesaistīšana šādā dzīves grūtību situācijā šķiet iederīga un dabiska, jo no malas ir skaidri saskatāma ģimenes nespēja atrisināt strīdus saviem spēkiem, un ir pieaugusi vajadzība pēc ārējas palīdzības. Bieži vien bērnu vecākiem mediāciju iesaka bāriņtiesas vai tiesas, tātad pirms nonākšanas pie mediatora, meklējot risinājumus, puses ir nonākušas līdz tiesvedības procesiem, tādējādi vēl vairāk padziļinot krīzi un konfliktējošās attiecības.
Savā praksē esmu ieņēmusi mediatora lomu arī cita veida ģimenes strīdos. Paralēli vecāku savstarpējo konfliktu risināšanai vai bērnu saskarsmes, aizgādības un dzīvesvietas jautājumiem esam strādājuši arī ar konkrētiem bērnu audzināšanas vai izglītības jautājumiem, dažādu paaudžu komunikācijas strīdu risināšanu utt.
Tieši tāpat arī komercstrīdu mediācijas dalībnieki, tēmas un jautājumi var būt ļoti atšķirīgi. Tie mēdz būt strīdi viena uzņēmuma ietvaros – starp vadību un darbiniekiem, īpašniekiem un vadību, darbiniekiem vienas vai dažādu nodaļu starpā. Mediācija palīdz ārpus tiesas risināt strīdus, kas radušies starp vairākiem uzņēmumiem – sadarbības partneriem, klientiem un piegādātājiem vienas un vairāku valstu robežās.
Pamatprincipi ir vienādi
Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka galvenie mediācijas principi – brīvprātība un konfidencialitāte, mediatora neitralitāte un pušu savstarpējā sadarbība un attiecīgi arī pašu lēmums un atbildība par konflikta risinājumiem – nemainās atkarībā no konflikta jomas vai mediatora specializācijas. Gan ģimenes lietās, gan biznesa jautājumos konflikti un to risināšana parasti ir saistīti ar spriedzi, spēcīgām emocijām un nepatīkamām izjūtām, tāpēc pušu brīvprātība nenozīmē prieku un labpatiku, bet visbiežāk brīvprātīga dalība mediācijā izriet no apziņas, ka citādi būs vēl sliktāk.
Konfidencialitātes princips, kas šķiet īpaši nozīmīgs biznesa jautājumu risināšanā, patiesībā mazāk saistīts ar ģimenes vai komercnoslēpumu glabāšanu, bet vairāk ir nepieciešams mediācijai tik svarīgās drošās vides radīšanai un savstarpējās uzticēšanās vairošanai. Tāpat arī neitralitāte mediācijā mazāk saistīta ar lēmumu pieņemšanai svarīgo brīvību no materiālās ieinteresētības vai interešu konfliktu, bet, ņemot vērā, ka par risinājumiem un lēmumiem atbildīgi ir klienti, no mediatora prasa spēju atturēties no vērtēšanas, kritizēšanas, pamācīšanas, manipulēšanas un klientu virzīšanas uz saviem risinājumiem vai lēmumiem, tā vietā dodot drošu vidi un atbalstu konstruktīvām sarunām.
Arī ieguvumi no mediācijas – cieņas vai reputācijas saglabāšana, ietaupīts laiks, finansu, emocionālie un intelektuālie resursi, saglabātas attiecības, radoši risinājumi un labākas iespējas turpmākajai sadarbībai – ir līdzīgi visos gadījumos.
Kāpēc mediatoriem tomēr ir svarīgi specializēties?
Mana pārliecība ir, ka ir vērts attīstīt savas speciālās zināšanas kādā noteiktā mediācijas jomā. Pati piedzīvoju vajadzību pēc savas kompetences stiprināšanas, jo pirmo mediācijas apmācību ieguvu komerclietu mediācijā, kā arī iepriekšējo gadu darbs man bija saistīts ar uzņēmējdarbības vidi – tirgus un mārketinga pētījumiem. Bet, jau sakaroties ar pirmajiem ģimenes mediācijas gadījumiem, sapratu, ka vēlos justies drošāka darbā ar tik sarežģītajām un daudzveidīgajām ģimenes tēmām. Tāpēc paralēli mediācijas praksei izvēlējos apgūt ģimenes un sistēmisko psihoterapiju, psiholoģisko un krīzes konsultēšanu. Vai tas man ir palīdzējis vadīt ģimenes mediācijas? Noteikti! Varbūt tam nav bijusi tieša ietekme uz manām mediatora prasmēm, bet mana drošības sajūta, jomas pārzināšana un pārliecība, ka nekas, ko varu izdarīt vai pateikt, maniem klientiem dzīvi nevar padarīt ļaunāku, ir ļāvis man sniegt labāku atbalstu ģimenes konfliktu risināšanā.
Līdzīgi varētu būt, arī mediatoriem specializējoties citās jomās. Domāju, ka starptautisku uzņēmumu strīdu risināšanā drošāk un pārliecinātāk jūtas mediatori, kuri guvuši attiecīgu izglītību vai paši ir strādājuši starptautiskos uzņēmos, preču zīmju jautājumos ar prieku iesaistītos cilvēki ar pieredzi mārketinga un zīmolvedības jautājumos, savukārt apjomīgu būvniecības projektu gadījumos, iespējams, uzņēmēji savu problēmu risināšanai ar apakšuzņēmējiem vai piegādātājiem labprāt piesaistītu mediatoru, kurš zina tieši šo jomu – saprot terminus, valodu un darba specifiku.
Praktiskas atšķirības
Mediatoram dzīvi atvieglo jomas un profesionālās valodas pārzināšana, taču ir arī vēl dažas praktiskas atšķirības starp mediāciju vadīšanu biznesa vidē un ģimenes lietās.
Viena būtiska atšķirība ir vide. Esmu novērojusi, ka ģimenes gadījumus vieglāk risināt vienkāršāk, mājīgāk iekārtotās telpās, kas rada tuvāku, neformālāku sarunu atmosfēru. Savukārt klasiskas, pietiekami plašas biroja telpas ar ērtu galdu un iespējām katrai pusei apspriesties atsevišķā kabinetā ļauj ieturēt pietiekamu distanci un tādējādi drošības un komforta izjūtu biznesa klientiem. Tas veicina veiksmīgāku un konstruktīvāku sarunu vadīšanu.
Katram mediācijas veidam ir sava proporcija starp kopā un atsevišķi pavadīto mediācijas laiku. Biznesa sarunas tiek uzsāktas, visiem atrodoties vienā telpā, bet pēc tam mediators strādā ar katru no pusēm vairākās atsevišķās sesijās līdz brīdim, kamēr redzama pušu gatavība vienoties un saskatāmi abām pusēm pieņemami un gana labi risinājumi. Ģimenes mediācijā savukārt puses biežāk cenšas panākt savstarpējo sapratni un pārvarēt komunikācijas grūtības, strādājot kopējās sesijās. Tam gan nav jābūt 100% kopā pavadītam laikam, jo arī ģimenes strīdu risināšanā reizēm mediatoram ir noderīgas individuālas sarunas ar katru no pusēm.
Atšķiras arī mediācijas puses un dalībnieki. 2 uzņēmumu vai organizāciju savstarpējo mediācijas sarunu gadījumos ir normāla prakse kopā ar vadītājiem jeb lēmuma pieņēmējiem sarunās aktīvi piedalīties juristiem vai advokātiem, savukārt ģimenes mediācijās juristu fiziska klātbūtne reti ir nepieciešama vai lietderīga. Ģimenes strīdos vai šķiršanās mediācijas gadījumos, lai klienti justos droši un informēti, biežāk lūdzam puses saņemt jurista konsultāciju pirms mediācijas sarunām. Vēlāk, mediācijas procesam tuvojoties noslēgumam, noderīgs varētu būt uzticama jurista viedoklis vai līdzdalība vienošanās vai izlīguma dokumenta sastādīšanā.
© SIA Izdevniecība iŽurnāli