Raksts no portāla iTiesības. Publicēts 01.12.2017 un 08.12.2017
Lai sniegtu nelielu ieskatu mediatora darbā un strīda risināšanā, raugoties no mediatora viedokļa, pastāstīšu Jorena un Sabīnes – piecgadīgā Mika vecāku – stāstu, kas mediāciju savai strīda risināšanai izmantoja pirms vairākiem gadiem. Izvēlējos šo gadījumu, jo situācija ir pietiekami tipiska un puses laipni devušas atļauju izmantot viņu gadījumu pedagoģiskiem mērķiem, protams, mainot vārdus un citu informāciju, kas varētu padarīt ģimeni atpazīstamu.
Sagatavošanās
Mediāciju pusēm ieteica bāriņtiesa, jo tēvs tai bija lūdzis palīdzību, lai noregulētu bērna saskarsmes jautājumus. Bāriņtiesas speciālisti sarunā ar Jorenu saskatīja, ka šajā gadījumā varētu izmantot mediāciju, pastāstīja par šo iespēju un aicināja vispirms pamēģināt uzaicināt bērna māti uz sarunu pie mediatora un mēģināt vecākiem vienoties bez tiesas iesaistīšanas.
Tā kā starp bērna vecākiem praktiski nebija komunikācijas, Jorens vērsās pie mediatora ar lūgumu uzsākt mediāciju, kā arī uzaicināt uz sarunu bērna māti. Lai saprastu, vai mediācija ir iespējama, es telefoniski uzrunāju Sabīni un pastāstīju par mediāciju kā brīvprātīgu un konfidenciālu sarunu procesu, kurā puses savstarpēji sadarbojoties cenšas panākt abpusēji pieņemamu risinājumu savam konfliktam. Uzsvēru, ka tas nekādā gadījumā nav piespiedu līdzeklis. Lai uzsāktu mediāciju, nepieciešama abu pušu labprātīga vēlēšanās piedalīties un nepieciešams, lai būtu kāds konflikts vai strīds, kuru puses vēlētos risināt.
Sabīne ātri uztvēra mediācijas būtību un telefona sarunā atzina, ka problēmu un konfliktiem bagātu situāciju viņiem patiešām netrūkst, ka viņa ir nogurusi no nemitīgās spriedzes un strīdiem, kas valda vecāku starpā, jo Jorens viņā neklausās, uzspiež savu viedokli un ignorē bērna vajadzības. Šeit mans kā mediatora uzdevums bija atspoguļot Sabīnes izjūtas – to, ka viņa jūtas piekususi no strīdiem un konfliktiem, kā arī pozitīvi formulēt pārmetumus vajadzību valodā, izsakot to, ka viņa vēlas, lai bērna tēvs ieklausītos bērna mātē un labāk saprastu bērna vajadzības. Mediācija, manuprāt, bija iespējama, jo abas puses konfliktā jutās slikti un vēlējās to izbeigt, kā arī abi vecāki bija gatavi izmēģināt sarunas ar mediatora palīdzību. Vienojos ar Sabīni un pēc tam arī ar Jorenu par 1.tikšanās laiku, un tad mediācija varēja sākties.
Ievads
1.tikšanās reizē iepazināmies klātienē – lai gan mediācijas procesa apraksts pusēm bija nosūtīts, vēlreiz izstāstīju par mediācijas principiem un iespējām, kā arī ierobežojumiem. Devu iespēju uzdot jautājumus par mediāciju un piedāvāju dažus pamata noteikumus – kopīgās sarunas laikā mēģināt izturēties vienam pret otru ar cieņu, runāt pa vienam, kā arī, ja nepieciešams, veikt pierakstus, ja ienāk prātā kāda laba doma vai jautājums, kamēr otrs runā. Vēlreiz devu iespēju izvērtēt, vai puses vēlas mediāciju un ir gatavas uzticēties man kā mediatorei, un, saņemot apstiprinājumu, lūdzu to apliecināt, parakstot līgumu ar mediatoru.
Informācijas noskaidrošana
Lai novērtētu mediācijā aplūkojamo tēmu daudzumu un apjomu, sākumā lūdzu katrai pusei pastāstīt savu stāstu, fokusējoties uz jautājumiem, par kuriem katrs no savas puses sarunu laikā vēlētos panākt vienošanos. Kad jautāju, kurš gribētu sākt, abi nedaudz patielējās, mudinot viens otru, bet pēc īsas savstarpējas diskusijas Jorens kā mediācijas iniciators piekrita pirmais pastāstīt, ko vēlas no mediācijas.
Ievadā Jorens paskaidroja, ka īsti labas attiecības viņiem nekad nav bijušas un abi diezgan agri bija sapratuši, ka nevēlas precēties, tāpēc vienmēr ir bijis tā, ka Sabīne nosaka visu par bērna audzināšanu un no Jorena tiek gaidīta tikai nauda. Stāstot, ko gaida no mediācijas un ar ko viņš nav apmierināts, Jorens izklausījās satraukts, balss tonis šķita visai agresīvs un uzbrūkošs. Jorenā klausoties, arī Sabīnes ķermeņa poza liecināja, ka pieaug viņas spriedze un agresija.
Lai īsumā apkopotu dzirdēto informāciju un mazinātu spriedzi, kad Jorens bija izteicies, noderīgs bija mediatora kopsavilkums vai rezumējums. Tikko pausto neapmierinātību ar to, ka tēvam nav nekādu iespējas piedalīties bērna audzināšanā un satikt bērnu, dusmas pret bērna māti, kā arī spēcīgos pārmetumus par Sabīnes dominēšanu, atriebības kāri un bērnu kā manipulāciju objektu, rezumēju neitrālākās mediācijas tēmās, pieņemot, ka Jorens vēlas vienoties ar Sabīni par atbildības dalīšanu bērna audzināšanas jautājumos, kā arī skaidrāku tikšanās kārtību un noteikumiem.
Dzirdot mediatora apkopojumu, Jorens izklausījās atvieglots, apstiprināja, ka esmu viņu sapratusi pareizi un, to dzirdot, šķiet, ka mainījās arī Sabīnes kareivīgais noskaņojums. Tomēr pēc mana aicinājuma pastāstīt savu stāstu, viņa sāka ar to, ka Jorenam jau gan nebūtu jāuztraucas par atbildības dalīšanu – patiesībā viņš vienmēr ir bijis bezatbildīgs. Turpinājumā arī Sabīnes stāsts bija spēcīgu emociju, pārmetumu un vainošanas bagāts, tostarp vairākkārt izskanēja Sabīnes pārliecība, ka Jorenam nav tiesību teikt vai prasīt kaut ko saistībā ar dēlu, jo viņš nemaz bērnu nav gribējis. Gluži otrādi – kad viņa pateica, ka ir stāvoklī, Jorens bija centies pierunāt viņu izbeigt grūtniecību un atbrīvoties no gaidāmā mazuļa. Arī tagad viņš joprojām tikai prasa un uzstāj, nevis domā par to, kas nāks par labu bērnam.
Tātad pēc pirmās pušu uzklausīšanas diezgan skaidri bija saskatāms, ka abu vecāku konflikts ir audzis vismaz tikpat ilgi, cik bērns, kā arī tas, ka piecgadīgajam Mikam, iespējams, trūkst laba stāsta par viņa ienākšanu pasaulē un vecāku pozitīvo lomu viņa dzīvē. Tomēr šīs un citas idejas pagaidām palika tikai manā prātā mediatora hipotēžu veidā.
Atgriežoties pie mediācijas sākuma posma, apkopoju Sabīnes stāstā dzirdētās tēmas, t.i., šķita, ka arī Sabīnei ir svarīgs vecāku atbildības uzņemšanās un sadalījuma jautājums, būtiska arī tēma par bērna vajadzībām – kā veidot kopīgu izpratni par to, kas nāk par labu Mikam. Šīs tēmas Sabīne pieņēma kā atbilstošas. Atsaucoties uz dzirdēto, piedāvāju kā iespējamu tēmu arī atgriešanos pagātnē un neveiksmīgo partnerattiecību pārrunāšanu, bet abi vienprātīgi šo kā mediācijas sarunas tematu noraidīja. Tas man lika domāt, ka, iespējams, ņemot vērā pagātnes sarūgtinājumus un aizvainojumus, abi jūtas drošāk, runājot par bērna vajadzībām un vienojoties par to, kā būt labiem vecākiem nākotnē.
1.sarunas beigās arī šo domu par Sabīnes un Jorena gatavību stiprināt sevi un vienam otru kā Mika vecākiem izteicu skaļi. Vēlreiz piefiksēju tēmas: vecāku atbildības sadalījums, bērna vajadzības un bērna saskarsme ar tēvu. Atvadoties lūdzu, lai līdz nākamajai tikšanās reizei katrs apdomātu, kā saprast vecāku atbildību un kas slēpjas zem tematiem “bērna vajadzības” un “bērna saskarsme ar tēvu”.
Raksta turpinājumā 2.daļā aplūkošu, kā vecākiem veicās ar bērna interešu definēšanu un kāda bija tēva pirmā tikšanās ar dēlu pēc mediācijas uzsākšanas.
Vajadzību un interešu noskaidrošana
Nākamajās sarunās veltījām laiku katrai no 1.sarunā nosauktajām tēmām, kā arī, protams, neiztikām bez lielās tēmas, kura netika definēta kā atsevišķs temats, bet bija klātesoša visu mediācijas laiku – vecāku savstarpējā komunikācija. Lai nesteidzinātu puses pievērsties jautājumiem, kuri, kā izskatās, joprojām rada spriedzi un ir labs iemesls atkal uzsākt savstarpējo vainošanu, piedāvāju vecākiem sākt ar bērna vajadzību pārrunāšanu, lai pēc tam varētu atrast iespējas, kā rūpēties par bērnu un apmierināt viņa vajadzības, katram uzņemoties savus pienākumus un atbildības daļu.
Lai atrastu līdzīgo un atšķirīgo vecāku izpratnē par bērna vajadzībām, iedevu katram vairākas lapiņas un lūdzu padomāt un uzrakstīt šobrīd svarīgākās bērna vajadzības.
Tēvs uzskatīja, ka bērnam šobrīd nepieciešams:
|
Mātes minētās bērna vajadzības:
|
Kad katrs no vecākiem bija nolasījis savu sarakstu, vispirms jautāju otram dalībniekam, vai viņš vai viņa ir sadzirdējis kaut ko tādu, pret ko vēlētos iebilst, proti, kas noteikti neattiecas uz Miku. Abi piekrita, ka viss no tā, ko otrs minējis, ir bērnam svarīgs. Tālāk kopā ar vecākiem turpinājām pētīt bērna vajadzības, apkopojot to, kas līdzīgs, papildinot vienam otru un dodot iespēju abiem kopā sarakstu paplašināt.
Rezultātā tika radīts abu vecāku kopīgais bērna vajadzību saraksts, kuru Sabīne un Jorens sakārtoja pēc svarīguma:
- miers, harmonija, saskaņa;
- drošība un stabilitāte;
- veselība;
- mātes un tēva mīlestība un klātbūtne – abi vecāki, kas uzņemas atbildību un rūpējas par bērnu;
- attīstība un izglītība;
- iztika – pārtika, apģērbs, mājoklis;
- izklaide, draugi, ceļojumi.
Izveidotais saraksts kā mērķis, kāpēc abi vecāki ir sanākuši kopā un vēlas ko panākt, palika mediācijas telpā arī visu turpmāko sarunu laikā un palīdzēja atgriezties pie bērna vajadzībām tad, kad sarunu turpinājumā, protams, ne reizi vien abi vecāki atsāka viens otru vainot, kritizēt un noniecināt. Vecāki pat bez īpašas mediatora uzsvēršanas saskatīja tiešu saikni starp to, kādu ietekmi viņu savstarpējās attiecības un komunikācija atstāj uz bērnu, un būtiski bija tas, ka abi vēlējās to mainīt, lai sniegtu dēlam nepieciešamo mieru, harmoniju un saskaņu.
Sarunu laikā Jorenam bija svarīgi ieraudzīt, ka Sabīne novērtē tēva lomu kā būtisku un vēlas, lai tēvs ieņemtu stabilāku vietu bērna dzīvē. Sabīnei tikpat svarīgi bija sadzirdēt, ka Jorens ir pateicīgs viņai par Mika nākšanu pasaulē, viņš atzīst mātes un dēla ciešo saikni un pieķeršanos un nevēlas to apdraudēt. Šī sapratne ļāva viņiem sākt izstrādāt pavisam konkrētus plānus, kā abi vecāki varētu dalīt atbildību un sniegt bērnam nepieciešamo klātbūtni un mīlestību.
Kad es kā mediators ik pa laikam atspoguļoju, ka katrs no viņiem var atrast labu savu sāpju, vilšanās, pazemojuma un citu ciešanu pamatu otra rīcībā, bet vienlaikus abi šobrīd nav gatavi atgriezties pie pagātnes notikumiem, lai izmērītu viens otra nodarījuma apmēru, kompensētu vai atvainotos viens otram, izskatījās, ka tas rada atvieglojuma sajūtu. Varbūt kaut kad tālākajā dzīvē Jorens Sabīnei vai Sabīne Jorenam atvainojās, bet mediācijas laikā pietika ar to, ka es biju nosaukusi vārdā šo traucējošo vainas sajūtu un tādējādi atbrīvojusi abus no vajadzības turpināt vainot vai taisnoties.
Kopumā mediācija ilga 7 tikšanās reizes un aizņēma mazliet vairāk nekā 10 stundu. Lielākoties strādājām kopīgu sarunu veidā, bet pa vienai tikšanās reizei ar katru rīkojām atsevišķas sesijas. Šīs individuālās sarunas palīdzēja katram droši paust savas sāpīgās emocijas – dusmas un aizvainojumus, tāpat arī atzīt savu vainas sajūtu, nebaidoties no nosodījuma un jūtoties sadzirdētam, pieņemtam.
Savukārt kopīgās sarunas bija nepieciešamas, lai vairotu savstarpējo izpratni un dotu iespēju Jorenam un Sabīnei izmēģināt sadarbību kā vecākiem. Jau sākumā abus iedrošināju pieņemt, ka sadarbība neveidosies viegla, vienkārša un dabiska, ka būs lietas, kas neizdosies, bet, tāpat kā bērns iemācas staigāt pamazām – sākumā krītot un tad atkal pieceļoties, arī vecāki iemācās sadarboties lēnām un pakāpeniski.
Risinājumu meklēšana un izvērtējums
Pirmie mājas uzdevumi bija saistīti ar bērna un tēva attiecību nostiprināšanu. 1.reizi Jorens piekrita tikties ar Miku svētdienā, mātes klātbūtnē, kas viņam bija licies kā pazemojums un kam viņš visu šo laiku bija pretojies. Saprotot, ka tas varētu ļaut dēlam justies drošāk, tēvs apņēmās izturēties ar cieņu pret Sabīni, neignorējot un neizrādot savu nepatiku pret viņas klātbūtni. Sabīne savukārt apņēmās iedrošināt Miku, sagatavot viņu gaidāmajai pastaigai kopā ar tēti un būt blakus, lai parādītu bērnam, ka viņa atbalsta tēva un dēla kopābūšanu. Kad 1.tikšanās bija izturēta un abi vecāki redzēja, cik dēls ir apmierināts ar pavadīto laiku, nākamajā mediācijas sarunā jau abi vienojās par to, ko darīt nākamajā reizē.
Kā jau minēju, jaunu iemaņu apgūšana var maksāt arī dažu labu punu. Piemēram, pēc 2.tikšanās reizes Sabīne ieradās ar pārliecību, ka tēvs rada bērnam lieku stresu un pārdzīvojumus, jo pēc katras nākamās satikšanās Miks kļūst arvien uzbudinātāks, vakarā ir niķīgs, naktī vairākas reizes mostas un raud. To pārrunājām, un es lūdzu katru no vecākiem iedomāties sevi Mika vietā, minot, kas viņu varētu satraukt. Arī Jorens bija pamanījis, ka Miks nevēlas beigt tikšanos un kļūst niķīgs, tāpēc, lai atvieglotu viņa šķiršanos no tēta, Jorens bija piedāvājis Sabīnei, ka nemanot aizies no bērnu laukumiņa, kamēr Miks ir aizrāvies ar spēli vai riteņbraukšanu. Kad katru lūdzu iejusties Mika vietā, Jorens atskārta, ka bērns var justies aizvainots, vīlies un nedrošs par to, kur tētis palicis. Arī Sabīne nebija apmierināta ar veidu, kā Jorens tiek galā ar bērna tikšanās noslēgumu, sakot, ka viņš kārtējo reizi tikai bauda priekus, bet ar grūtībām jātiek galā viņai vienai pašai. Iejūtoties bērna ādā, Sabīne atzina, ka Miks varētu vēlēties vairāk laika ar tēti un lielāku drošību par to, kad tad atkal būs nākamā tikšanās reize. Tādējādi vecāku, iespējams, ne tik veiksmīgā pieredze un no tās radušās atziņas palīdzēja radīt lielāku izparatni un izstrādāt efektīvāku un dzīvotspējīgāku saskarsmes modeli nākamajām reizēm.
Vienošanās
Tā kā šajā gadījumā puses bija izmantojušas mediāciju pirms tiesvedības uzsākšanas, nebija nepieciešams formālais un tiesas apstiprinātais izlīgums. Tomēr, lai vecākiem būtu lielāka drošība un skaidrība par turpmāko saskarsmes kārtību un atbildību sadalījumu, pēc tam, kad visas tēmas bija izrunātas un radīta skaidrība par to, kādi ir iespējamie risinājumi un kuri no izmēģinātajiem risinājumiem darbojas, tika izstrādāta arī rakstiska vienošanās, kuru parakstīja abas puses. Šī dokumenta ievadā tika minētas svarīgākās bērna vajadzības kā vecāku sadarbības mērķis. Iekļautie punkti noteica, ka vecāki turpina kopīgu aizgādību un bērna dzīvesvieta ir pie mātes, tika noteikta minimālā bērna saskarsme ar tēvu 2 reizes nedēļā, kas uz mediācijas beigu brīdi jau notika bez mātes klātbūtnes un ko dēla interešu dēļ apņēmās nodrošināt abi vecāki, kā arī iespēja palielināt bērna tikšanās reizes ar tēvu, viņam vedot bērnu uz baseinu un / vai citām nodarbībām, par ko vecāki vienojušies. Dokumentā tika noteikts arī uzturlīdzekļu apmērs un maksāšanas kārtība. Noslēgumā puses apņēmās pārskatīt vienošanos, ja, bērnam augot vai vecāku dzīves apstākļiem mainoties, rodas tāda nepieciešamība, kā arī, ja neizdodas vienoties pašiem, pirms vērsties tiesā, tiks izmantota mediācija.
Epilogs
Mediācija nav brīnumnūjiņa, kas maģiskā veidā likvidē konfliktus vai domstarpības. Aplūkotajā gadījumā Miks ir paaudzies un ar savu uzvedību ik pa laikam radījis satraukumus gan vecākiem, gan skolotājiem. Bet to var izturēt un viņš ir veiksmīgi izdzīvojis sākumskolas pirmās klases. Jorens un Sabīne nav kļuvuši par perfektiem vai ideāliem vecākiem, kam viss izdodas viegli, gludi un tā, lai apkārtējie priecātos un aplaudētu. Tomēr viņi cenšas parūpēties par sevi un savām vajadzībām, lai būtu spējīgi dot bērnam to, kas nepieciešams. Tostarp katram no viņiem ir izveidojušās vairāk vai mazāk stabilas otrās ģimenes, kas atkal rada jaunas grūtības – gan plānojot saskarsmes laikus, gan risinot finansiālās problēmas.
Iedomājos, ka katra cilvēka dzīve ir kā ceļš, kurā var doties, gan izvēloties pašam cirst eju caur brikšņiem, gan pamēģinot jau kāda cita iestaigāto taku, gan arī labi uzbūvētu šoseju. Domāju, ka neviens no ceļiem nav vienīgais pareizais. Aplūkotajā gadījumā mediācijas galvenais ieguldījums bija nevis atrisināt šo konkrēto konfliktu, bet nodrošinār abiem vecākiem pieredzi un ticību sadarbības spēkam – kopā ir paveicams tas, kas likās neiespējams katram atsevišķi un cīnoties vienam pret otru.
Pilno rakstu var lasīt: http://itiesibas.lv/raksti/tiesvedibas/tiesvedibas/gimenes-mediacija-soli-pa-solim/12673
un http://itiesibas.lv/raksti/tiesvedibas/tiesvedibas/gimenes-mediacija-ka-nonakt-lidz-rezultatam
© SIA Izdevniecība iŽurnāli