„Bērna Labklājības centra” projekta ietvaros 2015.gadā tika izstrādāts un piedāvāts nodarbību cikls #Esam ģimene – atbalsta grupām vecākiem, kas audzina bērnus vieni vai atsevišķi no otra vecāka. Pēc pieprasījuma piedāvāju lekcijas un atbalsta grupu nodarbības par tēmu “Kā veidot attiecības pēc attiecību izbeigšanas?”
Ir dzirdēti stāsti par vecākiem, kuriem šķiršanās ir bijis labs veids, kā atrisināt savstarpējos konfliktus un citādi neatrisināmās domstarpības. Dzīvojot atsevišķi , komunikācija ir kļuvusi mierīga un draudzīga, jautājumos par bērnu vecāki sadarbojas un viegli atrod kopīgus risinājumus visām problēmām, kas saistītas ar bērnu aprūpi un audzināšanu.
Jauki, ja tas izdodas. Iespējams, ka šādi vecāki nemaz nenāktu uz šo atbalsta grupu, jo patiesībā viņi nepamana, ka bērnus audzina vieni.
Dzīvē biežāk vērojam, ka šķiršanās nemazina un drīzāk pat vairo vecāku konfliktus, savstarpējās dusmas, aizvainojumus, neuzticēšanos un gatavību cīnīties, lai panāktu savu taisnību. Reizēm lielākā vilšanās pēc šķiršanās ir saistīta ar skaudro realitāti, ka patiesībā jau neviens no mums nav mainījies un mums joprojām ir aktuāls jautājums, kā runāt un vienoties ar bērna tēvu vai māti par problēmām, kuras nespējām atrisināt kopdzīves laikā.
„Gribētos, lai viņš vispār pazūd no manas dzīves, bet, protams, zinu, ka tas nav un nebūs iespējams, jo esam vecāki.”
„Gribējās, lai viņš būtu man tā palīdzējis un rūpējies par bērnu, kad bijām kopā, bet tagad viņš tik neatlaidīgi uzstāj uz savām tēva tiesībām ir tikai tāpēc, lai mani sāpinātu.”
„Es negribēju laulību, kurā man jādzīvo „zem tupeles” un sieva kontrolē katru manu soli. Bet pāc šķiršanās viņa turpina to darīt, liekot atskaitīties, kur un ar ko esmu bijis laikā, kad bērni ir pie manis. Un es esmu spiests atkal viņai pakļauties, jo citādi viņa izdarīs visu, lai man vispār atņemtu iespēju satikt bērnus.”
Kā izdzīvot šajā brīžiem bezcerīgajā vecāku attiecību situācijā, kad esam jau izmēģinājuši visus līdzekļus – gan mīlestību, gan naidu, gan piekāpšanos, gan centienus otru piespiest uz pareizo rīcību ar tiesas palīdzību? Izrādās, ka otru mainīt mēs nespējām un nespēsim, bet vai tiešām tas nozīmē, ka nāksies sevi lauzt un šķietama miera dēļ atteikties no tā, kas man svarīgs un nozīmīgs?
Tas, ko varam darīt, nesāpinot otru un sevi, ir mainīt veidu, kā mēs parasti sarunājamies.
Sākumā ir vērts novērot sevi, uzdodot jautājumu, kāds vai kāda es biežāk esmu komunikācijā ar citiem? Kāds ir mans ierastais komunikācijas stils attiecībās ar mana bērna tēvu vai māti?
- Cik bieži es vainoju otru un atklāti paužu savu neapmierinātību, norādot, ko viņš vai viņa dara nepareizi un kas būtu jādara savādāk?
- Vai biežāk vainoju sevi, atrodu savas kļūdas un esmu gatavs piekāpties mīļā miera labad?
- Iespējams, ka lielākoties vēsi un racionāli izanalizēju situāciju, savu un citu cilvēku rīcību un aicinu pieņemt pareizākos lēmumus?
- Varbūt tomēr mēģinu izvairīties no nepatīkamām sarunām un novirzīt arī apkārtējo uzmanību no konfliktējošiem tematiem uz kaut ko aizraujošāku un mazāk bīstamu?
Ja atpazīstat savu tipisko konfliktu risināšanas pieeju, tad varat padomāt, no kurienes to iemācījāties? Kā sarunājās jūsu vecāki? Kādā veidā viņi risināja savus konfliktus? Vai varbūt iepriekšējā ģimenē konfliktu nebija un jums arī nebija, no kā mācīties veidu, ka strīdēties un kā izlīgt?
Lai uzsāktu cieņpilnu un uz sadarbību vērstu komunikāciju ar sava bērna tēvu vai māti – jūsu iepriekšējo vīru vai sievu, nepieciešama drosme un atvērtība. Drosme ieskatīties sevī, lai atklātu savas emocijas un atļautos paust sevi un savas vajadzības. Atvērtība uzklausīt un pieņemt otru cilvēku.
Cieņpilnas komunikācijas pamatprincips: cilvēku būtiskās vajadzības nekad nekonfliktē ar citu cilvēku patiesajām vajadzībām. Konflikti visbiežāk rodas no mūsu ierastajām un bieži vien neapzinātajām stratēģijām, ko izvēlamies, lai šīs vajadzības apmierinātu. Tāpēc efektīvai konfliktu risināšanai ir lietderīgi mācīties atpazīt un pieņemt savas un otra cilvēka emocijas, izzināt savas un otras puses patiesās vajadzības un vērtības, kā arī kopīgi vienoties par veidu, kā apmierināt abu pušu vajadzības, nerīkojoties pretēji savām vērtībām.
Bērni mūs padara par vecākiem. Ja esam vecāki, mums nav iespējams nekomunicēt, pat klusēšana un ignorēšana ir skaļa un skaidra komunikācija, ko saprotam labāk nekā vārdus un teikumus. Savukārt apzinātu un cieņpilnu komunikāciju iespējams iemācīties. Viss, kas vajadzīgs – treniņš, drosme kļūdīties un droša, atbalstoša vide, kur mēģināt vēlreiz.
Ja šī ir aktuāla tēma un vēlaties paši veidot atbalsta grupu vai piedalīties vecāku atbalsta grupā, zvaniet pa tālruni 26118847. Ja neatbildu, atstājiet ziņu, es atzvanīšu tiklīdz būs iespējams.
Rakstiet uz e-pastu lelde.kapina@gmail.com